Ildze Bogana: “Kad aizraujos ar ideju, laiks mazliet pārstāj eksistēt”
Interviju rotu vēstures kursa ietvaros veidojusi Latvijas Mākslas akadēmijas Dizaina nodaļas Metāla dizaina bakalaura studiju programmas 3. kursa studente Elīza Dzērve.
Ildze Bogana pieder tai jaunajai Latvijas laikmetīgās rotu mākslas paaudzei, kuras darbos tradicionālā amata prasme savienojas ar eksperimentu un starpdisciplināru domāšanu. Pēc Latvijas Mākslas akadēmijas Grafikas nodaļas absolvēšanas 2016. gadā viņa nonāca rotu mākslā, sākotnēji strādājot Lauras Seleckas darbnīcā, bet vēlāk studējot Antverpenes Karaliskajā mākslas akadēmijā, kur 2024. gadā ieguva maģistra grādu un saņēma Mathilde Horlait-Dapsens balvu par savu diplomdarbu.
Lai gan Ildzes radošais ceļš sākās grafikā, viņas uzmanību arvien vairāk piesaistīja telpiski objekti, metāls un mehānismi. Viņa atzīst, ka rotu mākslā nonākusi pakāpeniski, sekojot interesei par materiālu un konstrukciju iespējām. “Man vienmēr ir paticis metāls, dažādi mehānismi un objekti ar interesantām faktūrām. Rotas man nav tikai dekoratīvi priekšmeti — tās ir veids, kā pētīt idejas un veidot stāstus.” Šī interese par lietu uzbūvi un funkcionēšanu joprojām ir viens no viņas darba stūrakmeņiem. Daudzi Ildzes objekti balansē starp rotu, skulptūru un mehānisku konstrukciju. Tajos nozīmīga loma ir kustībai, līdzsvaram un materiālu savstarpējām attiecībām.
Studijas Antverpenē deva iespēju paskatīties uz savu praksi no starptautiskas perspektīvas. Lai gan sākums nebija vienkāršs un dzīve ārvalstīs prasīja pielāgošanos, šī pieredze kļuva par nozīmīgu pavērsiena punktu viņas profesionālajā attīstībā. “Studijas deva iespēju iepazīt citādu pieeju mākslai un daudz plašāku skatījumu uz pasauli.”
Ildzes radošajā procesā nozīmīgu vietu ieņem materiāls. Bieži vien tieši materiāla raksturs kļūst par sākumpunktu idejai. Māksliniece stāsta, ka katram materiālam piemīt sava enerģija un iespējas, kas virza domāšanu noteiktā virzienā.
Lai attīstītu ideju, viņa veido detalizētas skices un tehniskus uzmetumus. Īpaši svarīgi tas ir gadījumos, kad darbos paredzēti kustīgi elementi vai sarežģītāki mehānismi. Skices kļūst par laboratoriju, kur iespējams pārbaudīt proporcijas, konstrukcijas un potenciālos tehniskos risinājumus vēl pirms darba realizācijas materiālā. Iedvesmu viņa meklē ne tikai mākslā, bet arī ikdienā. Krāmu tirgi, atrasti priekšmeti un dažādu mehānismu darbība bieži kļūst par impulsu jauniem darbiem. Starp autoriem, kuru darbi atstājuši būtisku iespaidu, viņa īpaši izceļ norvēģu laikmetīgās rotu mākslas meistaru Sigurdu Brongeru. Lūgta raksturot savu rokrakstu, Ildze izvairās no vienas konkrētas definīcijas. Viņasprāt, darbu vienotība rodama nevis vizuālās pazīmēs, bet domāšanas veidā. “Man šķiet, ka man nav viena noteikta stila. Drīzāk ir kopīga interese par materiālu savienošanu, kustību un mehānismiem.”
Par nozīmīgāko savā līdzšinējā praksē māksliniece uzskata maģistra projektu Antverpenē. Tajā pirmo reizi pilnvērtīgi izdevās apvienot metālapstrādi ar mehāniskām konstrukcijām, radot darbu kopumu, kas precīzi atbilda viņas radošajām interesēm. Balva, ko projekts saņēma, kalpojusi kā papildu apliecinājums izvēlētā virziena nozīmībai.
Tomēr ceļā bijušas arī neveiksmes. Viņa atceras vienu no saviem bakalaura diplomdarbiem grafikā, kura realizācija izrādījās pārāk ambicioza pieejamā laika un resursu ziņā. Šī pieredze kļuvusi par svarīgu mācību par darba plānošanu un iespējām reālistiski novērtēt projekta apjomu. Runājot par materiāliem, Ildze uzsver intuitīvu pieeju. Viņu interesē ne tikai materiāla vizuālās īpašības, bet arī tas, kā tas uzvedas, kādas tehniskas iespējas piedāvā un kādas asociācijas rada. Īpašu vietu joprojām ieņem metāls, kura izturība un ilgmūžība ļauj realizēt sarežģītas konstrukcijas.
Arī darbu tapšanas ritms nav pakļauts stingrai sistēmai. Dažkārt viens projekts tiek attīstīts vairākus mēnešus, citkārt ideja realizējas ļoti īsā laikā. Ja rodas radošs strupceļš, māksliniece visbiežāk izvēlas darbu nolikt malā un pie tā atgriezties vēlāk. “Kādreiz palīdz vienkārši turpināt strādāt, bet biežāk distance ļauj ieraudzīt risinājumu.” Nākotnē Ildze vēlas turpināt attīstīt Antverpenē aizsākto maģistra projektu un prezentēt to gan Beļģijā, gan Latvijā. Viņu arvien vairāk interesē sarežģītāki mehānismi, jaunas metālapstrādes tehnikas un kustīgu objektu veidošana.
Paralēli radošajam darbam viņa domā arī par profesionālās dzīves praktisko pusi. Darbu cenu noteikšana joprojām šķiet viens no sarežģītākajiem jautājumiem, jo katrā objektā ieguldīts ne tikai laiks un materiāls, bet arī personiska attieksme. “Dažkārt darbs kļūst par draugu, no kura ir grūti atvadīties.” Šī emocionālā saikne ar radītajiem objektiem raksturo arī Ildzes pieeju mākslai kopumā. Viņas darbi nav tikai rotas vai mehānismi — tie ir ilgstoša dialoga rezultāts starp ideju, materiālu un cilvēku, kurš ar tiem sastopas. Un, iespējams, visprecīzāk viņas radošo procesu raksturo pašas teiktais: “Kad aizraujos ar ideju, laiks mazliet pārstāj eksistēt.”