Projekts DIENASGRĀMATA
Kas ir dienasgrāmata?
Dienasgrāmatu franciski sauc par journal intime, burtiski tulkojot – intīmā avīze. Šāds nosaukums palīdz to atšķirt no laikraksta, kas paredzēts plašam lasītāju lokam. Pretēji – rakstot dienasgrāmatu, tās autors parasti neplāno saturu kādam demonstrēt, jo tas radīšanas brīdī saistošs tikai un vienīgi autoram. Tradicionālā izpratnē tie ir pieraksti pašam sev. Ar sevi katrs var būt vis patiesākais, tāpēc dienasgrāmatā autors var atļauties būt citāds kā ikdienā. Viņš var atļauties būt nesavaldīgs, rupjš, vai atklāt savu vājumu un bailes. Dienasgrāmata ir katra paša ziņā.
Par vienu no pirmajiem dienasgrāmatu rakstītājiem uzskata Romas imperatoru, filozofu Marku Aurēliju. Piezīmes ”Pašam sev” nebija paredzēts publicēt, tie bija pieraksti bez nosaukuma (tas dots vēlāk) un bez noteiktas struktūras, ieraksti variēja no viena teikuma līdz garām rindkopām. Ne izmēram, ne formai nav nozīmes kā toreiz tā arī tagad.
Tuvo austrumu kultūrā dienasgrāmatai ir ļoti sena vēsture. Santa Remere par dienasgrāmatu atšķirībām dažādās kultūrās raksta: „Japāņu dienasgrāmatā, (…) tās autore vai autors mīlestības, nāves un dabas rituma lokos meklē savu piederību visai pasaulei, radot lasītāju un rakstītāju vienojošu kopības sajūtu: lasītājs atpazīst rakstītāja izjūtas, spēj identificēties, nejusties vientuļš.”[i] Zināma līdzība sajūtu meklējumos bija arī Latvijā tapušā literatūras projekta “Pandēmijas dienasgrāmata” pamatā. Projekts aizsākās ar mērķi radīt kopības sajūtu, jo: „kaut arī katrs savās četrās sienās, tomēr esam vienā laivā,” skaidroja projekta idejas autori.[ii]
„Dienasgrāmatu tipa pierakstus izmantojuši arī viduslaiku mistiķi un alķīmiķi, lai atcerētos, kādā secībā un ko viņi ir darījuši, lai nonāktu pie iegūtā rezultāta – izsauktā gara vai zeltā pārvērstā bleķa,” skaidro Ilmārs Šlāpins rakstā par dienasgrāmatu vēsturi.[iii]
Caur mākslinieka vizuālo pasaules redzējumu varam ietērpt dienasgrāmatas citā materialitātē. Idejiskā dienasgrāmata sevī ietver ko vairāk, nekā tikai tekstu. Ēriks Apaļais veidojot gleznu sēriju “Zemes dienasgrāmatas” saskāries ar dienasgrāmatas jēdzienu ārpus rakstīta teksta. Pats rakstījis dienasgrāmatu un vēlāk radījis gleznieciskas artikulācijas.[iv] Šīs gleznas savā veidā kļuva var dienasgrāmatas objektu.
Rota kā dienasgrāmatas objekts
Projektā DIENASGRĀMATA, rotu mākslinieki piedāvā skatītājiem savas dienasgrāmatu lappuses īpaši šim projektam radītās rotās, caur kurām meklēt patiesību, sajust kopības sajūtu un rast jaunas interpretācijas.
Katrs autors meklējis individuālu ceļu, kā rotas veidot nezaudējot sasaisti ar virstēmu, un kā realizēt ideju nezaudējot savu māksliniecisko valodu rotās.
„Mākslinieka radītai rotai, piemīt visiem neredzamā/apzināti slēptā informācija vai enerģija, kas var materializēties dažādi. Katrs autors radošajā procesā nevar izbēgt no tā, ka darbā atspoguļojas viņš pats, viņa personība un pārdzīvojumi”, stāsta rotu māksliniece Zane Vilka.
Rotu māksliniece Maija Vītola – Zitmane kolekcijai kopumā par iedvesmas avotu izvēlējusies Roberto Benīni filmu “Dzīve ir skaista”. Benīnī izcilais darbs stāsta par tēvu, kurš koncentrācijas nometnes šausmās cenšas pasargāt savu mazo dēliņu, stāstot tam, ka visapkārt notiekošais ir tikai spēle. Šo šķietami vienkāršo pieeju der atcerēties, apzinoties, ka dzīves laikā mēs nonākam situācijās, kuras neizvēlamies. Svarīgi, manuprāt, nepalikt ieslēgtam pagātnē. Saskaroties ar skumjiem vai pat traģiskiem notikumiem, katrs no mums būtu ieguvējs, paturot prātā šo vieglumu, atceroties, ka kopumā dzīve ir skaista, jeb kā rakstījis Ralfs Emersons “Dzīve – tā ir mūžība miniatūrā”.
Rotu mākslinieka Valda Brožes darbos tiek meklētas atbildes uz jautājumiem: „Kā pagātnes notikumus redzēt mūsdienu acīm; kā mūsu pagātnes rota, apstākļu ietekmēta, izskatītos šodien?”
„Dienasgrāmatas tēma man asociējas ar radošā procesa realitāti, izaugsmi un pilnveidošanos, tāpat arī ar rutīnu un pacietību. Tā rāda, kā pārtop idejas laikā, kā kombinējas materiāli un pilnveidojas formas, savstarpēji ietekmējas un aug,” tā stāsta rotu māksliniece Paula Treimane.
Arī rotu māksliniece Una Mikuda darbā iedziļinās mākslinieka darba realitātes aspektā un rutīnas klātesamībā, kas ne vienmēr šķiet pašsaprotami runājot par mākslinieka darbu. Viņa projektā 366 piespraudes katru 2020. gada dienu radīja vienu piespraudi. „Šis nav stāsts tikai par rotām. Šis ir stāsts par pašdisciplīnu, laika plānošanu, darba kultūru un radošuma robežu pārbaudīšanu,” skaidro Una Mikuda.
Projektā piedalās: Andris Lauders, Anita Savicka, Anna Fanigina, Daria Svirel, Ginta Grūbe, Gints Strēlis, Guntis Lauders, Ilze Egle, Jānis Brants, Laura Selecka, Maija Vītola-Zitmane, Māris Auniņš, Māris Šustiņš, Paula Treimane, Rasma Pušpure, Una Mikuda, Valdis Brože, Zane Vilka.
Projekta radošajā komandā piedalās Rotu mākslas biedrība, māksliniece Krista Ose, operators Kaspars Braķis, aktieris Vilis Daudziņš un komponists Dainis Tenis.
Teksts: Ginta Grūbe
[i] Rīgas Laiks, jūlijs 2020, 41.lpp
[ii] http://garamantas.lv/lv/collection/1415829/Pandemijas-dienasgramatas-2020
[iii] https://www.dgramata.lv/lasitava/recenzijas-apskati-pardomas/dienasgramata-vainu-pastiprinosos-apstaklos/
[iv] https://www.lsm.lv/raksts/kultura/maksla/purvisa-balvas-2019-kandidati-erika-apala-gleznu-serija-zemes-dienasgramatas.a314668/