Bieži vien viņas darbi izriet apšaubot un uzdodot jautājumus par apkārtējo pasauli. Viņu aizrauj “slow living” un ilgtspējīgas prakses koncepti. Rasma iestājas par ētisko praksi mākslinieku un dizaineru darbnīcās un izvēlas materiālus saviem darbiem ar visdziļāko empātiju pret vidi un sevis radīto ietekmi pat mazākajā mērogā. Viņa redz sava darba estētiku skaidrās, tīrās, pamata formās, kas rada telpu vai, pateicoties savām līnijām, nodrošina pamata ietvaru. Nemainīga viņas darbu daļa ir pretstatu un kontrastu apvienošana, kur svarīga loma ir pašam materiālam un, jo īpaši materiālai semantikai.

“Es parasti strādāju ar ideju par atmiņu vai atmiņu par ideju. No tā, kā tas notiek, es smelos iedvesmu. Priekš manis šī atmiņā atsaukšana notiek pretstatā ar tukšuma aizpildīšanu, kuru nevar aizpildīt nekā citādi, kā tikai radot no jauna- vizuālā un taustāmā formā. Ar saviem darbiem es cenšos izsekot lietām un atmiņām, kuras vairs nevar paturēt, bet šādā veidā es varu pie tām “turēties”. Es neuzskatu atmiņu par precīzu notikumu atcerēšanos; drīzāk selektīvu saglabāšanas procesu.”